Parasti man patīk dažādi teicieni, sakāmvārdi un parunas. Taču šis lika aizdomāties.

Nav iespējams izmērīt cik liela ir kura bēda, nav iespējams tās sarindot no lielākās un mazāko, nevaram klasificēt bēdas lokālajās un plaši rezonējošajās… Laikam nevaram arī nomērīt, kurā vietā bēdai ir puse. Un ja bēda jau ir palikta zem “akmeņa”, vai to joprojām var dalīt ar kādu?

Mēs visi esam dažādi, mums ir dažāds sāpju slieksnis un arī bēdas mūs ietekmē dažādi.

Ir ļoti labi, ja kādā smagā dzīves brīdī varam palūgt palīdzību. Un ir ļoti labi, ja mums ir tuvumā cilvēki, kas var palīdzēt.  

Taču dažreiz mūs vienkārši ir pārņēmis nogurums un vēlme pačīkstēt. Dažreiz var un par vajag pačīkstēt, pažēloties. Sajūta, ka Tevi uzklausa un saprot ir ļoti dziedējoša. Bet – ir ļoti forši pasekot, ka nepārkāpjam to smalko robežu, kad mūsu zvans vairs nav diez ko gaidīts…  Jo vienmēr jau nemaz nav tā bēda uzreiz jādala!

Kādā brīvdienas vakarā, pēc asas vārdu pārmaiņas izgāju no mājas pagalam bēdīga. Man nebija īsti plāna, kurp es iešu, bet skaidri jutu, ka gribu ārā. Gāju tumsā uz priekšu un šķirstīju savus kontaktus gan domās gan telefonā. Bija pavisam sū… ap dūšu. Gribējās sazvanīt kādu draudzeni, ierausties viņas dīvānā, apkrauties ar raudamajām salvetēm un stāstīt, stāstīt, stāstīt… Kamēr es tā gāju, man garām pabrauca autobuss uz Rīgu. (interesanti gan, vai man tas tagad būtu jāsaprot, kā zīme, ka nevajag nekur braukt?) Draudzenes viena pēc otras sūtīja man atteikumu, ka ir aizņemtas. Jo tālāk es gāju, jo vairāk samazinājās manas izredzes tikt uzklausītai. Varbūt jāzvana mammai? Arī vilciens tikko pagāja garām. (vēl viena zīme, ka varbūt tomēr nebraukt nekur?)

Zinu no pieredzes, ka ātri ejot, apmēram pēc 1-2 kilometriem visas sliktās sajūtas “atlaiž”. Soļoju jau trešo kilometru, bet kļuva tikai bēdīgāk un bēdīgāk. Nospriedu, ka štrunts ar visām zīmēm, ieiešu veikalā, nopirkšu kaut ko garšīgu, tikmēr jau nāks nākošais autobuss uz Rīgu, gan jau kaut kur kāds mani uzklausīs. Nu, īpaši, ja nākšu ar pilnu somu gardumiem…

Veikalā pavadīju diezgan daudz laika. Staigāju gar plauktiem un nespēju vien izvēlēties, kas būs īstais pirkums. Kas varētu ienest kaut nedaudz prieka tumšā, aukstā, pāridarījumu pilnā vakarā? Varbūt labu konjaku? Hmm, bet par to naudu sanāktu labi džinsi manam puikam! Torti? Phē, neveselīgi. Kamēr es tur rosījos, ievēroju, ka mana lūpa vairs nav izstiepusies līdz ceļiem. Prātā jau iešāvās doma, ka drīz autobuss uz mājām, ja drusku pasteigšos, nebūs jāiet viss garais ceļš atpakaļ…

Paņēmu eko banānus (kāda atšķirība starp tiem un parastajiem banāniem) un rikšoju uz pieturu, … lai brauktu mājās.

Un tad, jau mājās, siltā vannā, ēdot eko banānu (garšo tāpat, kā parastais), es sapratu, cik forši, ka neesmu kaut kur ciemos, ka nesanāca “dalīt bēdu”.  Visām manām draudzenēm, acīmredzot, bija kādi savi plāni šim vakaram. Protams, ko tik neizdarīsi drauga labā! Bet, ir forša pēcsajūta, ka neesi apkrāvis otru ar visām savas mikro pasaules netaisnībām un kreņķiem. Bēda pārgāja, nevis, kad to kādam uzkrāvu, bet, kad pastaigājos svaigā gaisā un tad pārslēdzu savu uzmanību uz kaut ko citu. Nevis cepos un uzkurināju sevi, bet vienkārši mainīju skatu punktu.

Ļāvu sev paskumt, paelpot svaigu gaisu un atlaist tās skumjas…

Šis raksts nav pamācība, tikai pārdomas! Vai katru reizi, kad esmu ar kādu sastrīdējusies, apvainojusies jāmetas rīkot pidžamballīti/nomelnošanas kampaņu/uz pleca raudāšanu utt.?

Es pilnīgi noteikti ar prieku uzņemtu savas draudzenes, ja rastos tāda vajadzība. Bet tieši šoreiz es patiešām priecājos, ka iepauzēju, pavēroju sevi no malas un neuzkrāvu nevieniem pleciem neko lieku. Ar šo neaicinu visus kreņķus apspiest un paturēt sevī! Ir brīži dzīvē, kas satricina tik pamatīgi, ka saviem spēkiem netiekas galā. Tad var un vajag lūgt palīdzību – draugiem, mammai speciālistam, kas nu ir tīkams un pieņemams. Bet tas, manuprāt neattiecas uz sadzīviskām ķibelēm, vai mēness fāžu maiņas izraisītām garastāvokļa svārstībām!

Es ticu, ka mūsu enerģija ir tur, kur mūsu domas. Bet, tad kā gan daloties ar kādu savās nedienās es varu tās mazināt? Es, stāstot kādam citam, pārdzīvošu vēlreiz visas sliktās emocijas, un tad, zinot, kā parasti iet ar “bēdas dalīšanu”, pastāstītu to pašu vēl pāris reizes…

Bet varu arī satikties ar savām draudzenēm labā noskaņojumā un dalīties ar prieku. Tas lai droši vairojas!

Kur šajā stāstā Baha ziedi? Katrā rindiņā! Baha ziedu terapija ir tā, kas ļauj mums saglabāt veselīgu līdzsvaru it visā. Baha ziedi sniedz atbalstu, kad tas nepieciešams, palīdz apturēt uzmācīgas domas un dialogus, kurus risinām galvā, māca no sirds piedot un skatīties nākotnē ar gaišumu un paļāvību.

Baha ziedi mums ļauj pamainīt skatu punktu uz lietām un notikumiem, piepilda ar mīlestību un stiprina brīžos, kad esam vāji.