Šis nebūs stāsts par drosmi publiski uzstāties. Šis nebūs arī gļēvumu, vai slinkumu – biežākajiem iemesliem, kāpēc nepasakām to, ko patiešām vajadzēja pateikt. Šis stāsts būs par tiem brīžiem, tām situācijām dzīvē, kad būtu lieliski paklusēt, jo ar savu sakāmo neko labu sev vai kādam citam nedarīsim.

Vienkāršākā no klusēšanām ir nerunāt, kad nav, ko teikt. Ar to viss ir skaidrs.

Bet dažreiz ir ļoti daudz, ko teikt! Un ar bagātīgu emociju rotājumu, ar pasvītrojumiem, ar lielajiem burtiem un izsauksmes vārdiem. Šie ir tie brīži, kad patiešām ir vērts uzdot sev kādu kontroljautājumu – piemēram, ko es gribu panākt ar savu sakāmo? Sakāmais nav klepus, vai kāda cita fizioloģiska reakcija, ko mēs nevarētu kontrolēt. Ļoti gribās izteikties?

Pastāstīšu, kā man šorīt gāja. Tieši šonedēļ ir daudz darba. Man. Ir kolēģi, kuriem mazāk. Man tik daudz, ka pat tējas krūzi pagatavot nepaspēju no rīta. Parasti, gatavojot rīta tēju, es izkravāju arī trauku mazgājamo mašīnu. Šodien, kad pusdienlaikā beidzot tiku līdz virtuvei, konstatēju, ka neviens cits traukus nav kravājis. Kaut darba kādam varbūt ir mazāk, kā man šajā dienā. Jutu, kā uzvirmo spējas dusmas! “Mērkaķi tādi! Tūlīt iešu un pateikšu visu, ko par to domāju! Es te neesmu pieņemta par trauku kravātāju, utt”  Laimīgā kārtā es jau pāris dienas galvā loloju rakstu par brīnišķīgo iespēju paklusēt, vācu gudrus domu graudus par šo tēmu, pārcilāju prātā tos brīžus, kad pēc kāda sulīgāka monologa iekšējā balss čukst: “ai, nu nevajadzēja tā…”.

Vienotas receptes, kā visam dzīvē, nav arī šai situācijai. Man personīgi, no visiem izlasītajiem smukajiem citātiem, galvā aizķērās frāze – “Vai Tavs sakāmais darīs pasauli par labāku vietu, kur mums visiem dzīvot?”. Un te es sāku analizēt situāciju: pirmkārt, neviens mani nav iecēlis par atbildīgo trauku skapja loģistikas jautājumos; otrkārt, varbūt tikai man traucē, ka visas lietas neatrodas tām paredzētajās vietās; treškārt – arī es mēdzu, piemēram, savu rakstāmgaldu atstāt “mākslinieciskā nekārtībā”…

Kamēr es tā prātoju, mani pasauca steidzams darbs, uzstāties ar runu neatlika laika. Pēcpusdienā, nākot pēc tējas atcerējos par traukiem. Tā kā tie joprojām bija trauku mašīnā, un man tieši bija brīvs brīdis, es tos saliku pa vietām. Un nejutos vispār nekā, ne baigā malacīte, ne arī apbizotā nabadzīte, jo domāju kādu pavisam citu domu.

Un sajutos pasakaini lieliski, ka no rīta nepaspēju nevienam uzrēkt! Jo – es NEBŪTU darījusi pasauli par labāku vietu, kur dzīvot. Tā ir koplietošanas virtuve – ja man tur kas traucē, vai nu to sakārtoju, vai ignorēju. Bet nekādā gadījumā nesarīkoju nekādu scēnu (pat ne mazu, indīgu komentāru, pat ne mazu, slēptu dzelonīti). Pabīdot emocijas malā, varam skaidrāk redzēt kopainu. Attiecības ar kolēģiem noteikti ir svarīgākas par acumirklīgu atvieglojumu, pēc izgāztām emocijām. Jo attiecības notiek katru dienu, bet emocijas nāk un iet.

Šī epizode ir tikai maza ilustrācija. Tie brīži, kad varam izmantot savu brīnišķīgo iespēju paklusēt, ir neskaitāmi. Kur šajā stāstā ir Baha ziedi? Katrā rindiņā! Baha ziedi var palīdzēt ikvienā situācijā, kas mums sagādā grūtības, vai rada spēcīgas emocijas. Kaitina, ka citi nerīkojas tā, kā man šķiet pareizi? Šķiet, ka notiekošais nav godīgi pret mani? Kāpēc man jādara vairāk, ka citiem? Dusmas! Un jā, dažreiz vienkārši nekontrolējama verbālā caureja – tās visas ir ļoti klasiskas situācijas, ko cilvēki gribētu un var risināt ar Baha ziedu palīdzību.

Vienīgais un šīs pasaules, ko varam mainīt, vai sakārtot, esam mēs paši. Rūpēsimies par sevi, savu labsajūtu, izturēsimies laipni un pasaule noteikti kļūs par labāku vietu, kur būt!