Biju plānojusi pavisam citu rakstu – par paļaušanos un bailēm, par apjukumu – visu saistītu ar slimību, kura apstaigā pasauli, savandot visu savā ceļā, atstājot postījumus aiz sevis… Noteikti par to uzrakstīšu, bet citreiz.

Runājot ar klientiem, atkal un atkal pamanīju kādu kopīgu tendenci, kas radīja manas pārdomas ar kurām šoreiz padalīšos.

Cilvēki liek sev plusiņus un mīnusiņus, lai izkalkulētu rezultātu par savu vērtību.  Piemēram: es pamostoties apzinīgi noskaitu vairākas iedarbīgas afirmācijas, cik es skaista un veiksmīga un mīlēta, tad ceļos un vaigus piepūtusi metos darboties (jo es esmu veiksmīga, tātad aktīva) – es atsakos no kafijas, taisu brokastu smūtiju ar upeņu pumpuriem un mazajām nātrītēm (garšo pēc sū…, toties veselīgi!), pavingroju, sasēdinu visus bērnus mācīties, katram veselīgā smūtija gāze rokā, bizoju pa māju kā bifeļu mednieks – kārtoju, izrīkoju, kontrolēju, cenšos, jo esmu taču veiksmīga… Taču manus plānus bojā hmm, pilnīgi viss! Aukstā dušā neielīdu (mīkstā!), spogulis ziņo, ka nav labo matu diena (nu lieliski, pie friziera taču es nevaru tikt), plāns iziet garā  pastaigā saļimst laika trūkuma dēļ, man vēl savi darba darbi no mājām, bet bērni nemācās paši utt, līdz esmu savandījusi māju, sabļāvusi uz bērniem, sastrīdējusies ar draudzeni (jo viņa neklausīja manam padomam, tātad neļāva man ielikt sev gudras padomdevējas plusiņu) un trakākais – mans enerģijas līmenis ir uz 0. Nepārprotiet, afirmācijām un smūtijam nav ne vainas. Tikai, vai tas bija tas, ko es pati vēlējos? Vai centos sevi ielikt kādā lieliskā iedomu tēlā, kas garantētu man veiksmi un izdošanos, jo smuki (labi, pareizi, veiksmīgi) izskatās.

Es neaprakstīju tieši savu dienu, un es šo to piepušķoju, bet tas nav svarīgi. Svarīga ir morāle – ja Tu vērtēsi sevi pēc padarītā, ja vāksi plusiņus sev kā izvēloties jaunu veļasmašīnu – Tu visticamāk nodarīsi sev pāri un riņķosi pa apburto loku, kurā, lai kā Tu censtos, gadās viena neveiksme pēc otras un kaut kur pazūd enerģija.

Bet tagad iztēlojies, cik savādāk viss varētu būt. (Un izmet to sarakstu, kur Tev salikti plusi un mīnusi!) Tu sāc dienu, tā kā tas ir vislabāk Tev – ar karstu dušu un milzīgu kafijas krūzi, vai rīta skrējienu un citronūdeni, kaut vai ar tikko ceptiem kruasāniem – galvenais, ka tas Tev sagādā prieku un uzlādē ar enerģiju. Tu saproti, ka dzīve ir tāda, kāda ir – būs darbi, kas nepatiks, būs dienas, kad nekas neies pēc plāna, gadīsies komunicēt ar nejaukiem cilvēkiem, gadīsies pašai kļūdīties, aizmirst, sabļaut…

Taču tas viss nav Tavas vērtības mērs. Tu esi vērtība pati par sevi, tāpēc vien, ka esi cilvēks! Jo ātrāk Tu apzināsies šo patiesību, jo vieglāk būs to pieņemt un dzīvot saskaņā ar to. Zinot savu vērtību, ir vieglāk tikt pāri neveiksmēm, izdarīt secinājumus no kļūdām, atvainoties, pat ja neesi ne pie kā vainīga. Jo apzinoties savu vērtību, Tu spēj pārtraukt skrējienu pēc atzinības, pēc plusiņiem. Ja saproti, ka Tava vērtība mīt Tevi pašā, Tu savādāk izturies arī pret citiem. Zinot savu vērtību, Tu arī citus mazāk tiesāsi par viņu darbiem, būsi saprotošāka, Tu dzīvosi vienkāršāk. Un pats galvenais – dzīvot būs vieglāk!

Es saprotu, ka šis ir no stāstiem “viegli pateikt, grūti izdarīt”. Tas noteikti nav viegli izdarāms! Mēs paaudzēs esam auguši, sevi nevērtējot, cenšoties kaut ko “izpelnīties”.  Tas, ka aizdomāsies par šiem jautājumiem, jau ir milzīgs solis ceļā pie sevis, savas pašapziņas. Ceļš pie sevis ir jāatrod katram pašam, bet Baha ziedu terapija var būt Tavs sabiedrotais un uzticams ceļabiedrs.

Tu esi vērtīga, jo Tu esi! Ļauj sev noticēt pašai sev!