Dažreiz šķiet, man jau bija nojauta, ka tā notiks. Un citreiz atkal tieši pretēji – man ne sapņos nerādījās…

 Ir daudz rakstu par to, kas ir intuīcija, kas ir priekšnojautas, kā sadzirdēt savu iekšējo balsi. Tomēr praksē tas viss notiek stipri savādāk. Notiek kas tāds, kas sagriež mūsu pasauli kājām gaisā. Un tad, apzinot zaudējumus un mēģinot saprast, kā dzīvot tālāk, sākam analizēt notikumus “pirms tam”, sākam meklēt zīmes, ko mums vajadzēja pamanīt, likumsakarības, nejaušības, kuras parasti nav nejaušības. Un tad seko sevis šaustīšanas posms – “man vajadzēja to paredzēt”, “man bija jāsaprot”, utt.

Arī man pašai tā ir gadījies. Esmu izvēlējusies kādu ceļu dzīvē, kas pēc kāda laika izrādījies galīgi ne manējais. Un, protams, ka šodienas acīm uz toreizējo izvēli atskatoties, šķiet, ka dzīve ne tikai zīmes rādījusi, bet pat milzīgus, brīdinošus plakātus ceļa malā likusi. Bet es esmu ļoti apņēmīga, un neiešu jau kaut kādu ceļmalas plakātu dēļ savu virzienu mainīt!

No sākuma jau viss ir labi (parasti). Ir gandarījums, ka izdarīta kāda izvēle, saucu sevi par mērķtiecīgu, racionālu, izlēmīgu. Ignorēju arī pirmās brīdinošās sajūtas, ka varbūt tomēr kaut kas nav gluži tā, kā gribētos. “Gribētos” pat nav īstais vārds. Gribasspēks visbiežāk ir tas, kas palīdz ilgi un apņēmīgi iet pa nepareizo ceļu, daudz nedomājot.

Taču, ja padomājam, cik nelietderīgi tiek tērēts dzīves laiks, ja dzīvojam kā sanāk, nevis ar prieku un gandarījumu? No šāda skatu punkta skatoties tomēr šķiet, ka gribētos mācēt sadzirdēt un saprast savu intuīciju, sirdsbalsi, mācēt lasīt zīmes, ko dzīve mums liek ceļā.

Man šķiet, ka lielākā problēma ir tā, ka tēlaini sakot, dzīve ar mums spēlē minēšanas spēli. Mūsu svarīgākās ceļazīmes mums tiek uzlīmētas un pieres, un mums ir jāuzdod uzvedinoši jautājumi citiem, lai uzminētu kas mums uz pieres rakstīts. Vai – jāspēj uzmanīgi pavērot sevi spogulī.

Tik vienkārši! Un reizē tik sarežģīti. Mūs var izbiedēt tas, ko redzam spogulī. Tad mēs to sauksim par greizo spoguli, kas melo. Vai – mūsu izmanību var novērst kāda pumpa, vai sirms mats, un mēs neredzēsim kopainu. Tādu, skaidru, bezkaislīgu, arī nepatīkamu spoguli mums rāda tuvinieki. Ne tāpēc, ka tieši mums, kā par spīti, būtu trāpījušies tie štruntīgākie tuvinieki pasaulē. Vienkārši vārds tuvinieki visu izskaidro – šie cilvēki (visbiežāk tas ir dzīvesbiedrs, bet var būt arī vecāki, vai labākā draudzene) mums ir ļoti tuvu. Tas spogulis, ko viņi rāda, ir kā vannas istabas palielināmais spogulis – viss nesmukais tur īpaši labi saskatāms.

Bet mums ir vēl citi varianti. Viens no tiem ir saruna ar profesionālu konsultantu. Konsultants var būt labākais atbalsts un sabiedrotais, jo pratīs izvērtēt, cik lielā spogulī tieši šobrīd esi gatavs ieskatīties. Un konsultants var palīdzēt saprast, kas rakstīts zīmītē, ko dzīve Tev uz pieres uzlīmējusi, un ko nu tagad darīt ar šo informāciju.

Tev vienmēr ir izvēle!