Šīs būs pārdomas, kas radās kādas nesen dzirdētas sarunas iespaidā. Sarunājās divas draudzenes vecumā nedaudz pāri 60. Viena no kundzēm bija vīlusies partnerattiecībās un skaidroja otrai: “ja Tu 40 gadus tiec pa gabaliņam vien drupināts nost, tad beigās nekas pāri nepaliek…” Tas notika filmā, un  filmās jau nav “pa īstam”, tomēr dzirdētais lika aizdomāties.

Kā tas var būt, ka attiecības, kurām vajadzētu Tevi piepildīt, tomēr Tevi drupina, vai, skarbāk, sakot pazudina? Un, kā šādas attiecības var turpināties 40 gadus? Tas nozīmē, ka 40 gadus cilvēks ir centies būt par kādu citu, centies izpatikt? Un šo 40 gadu laikā piekusis, bet tā arī nav saņēmies pa īstam piedzīvot attiecības – ieskatīties savā patiesajā spoguļattēlā?

Par to varētu sarakstīt pasaku. Pasaku par lūsi un trusīti.

Ja es esmu lūsis, bet iedomātos, ka trusītis. Tad es eju pa dzīvi ar savu pārliecību, ka esmu mazais pūkainais trusītis un nesaprotu, kāpēc no manis nobīstas, kāpēc sanāk kādam netīšām uzkāpt, un kāpēc gribās medīt, nevis grauzt zāli. Un es ar katru dienu vairāk sajūtos nemīlēta un nenovērtēta, jo cītīgi graužu zāli, kas man riktīgi negaršo, bet neviens to nenovērtē. Vai pat nosoda, lai tak es beidzu vienreiz to zāli grauzt! Bet cilvēks, kas izvēlējies ar mani kopā dzīvot visu dzīvi, droši vien gribēja lūsi, jo es esmu lūsis un to no malas, droši vien, var nojaust. Un šis cilvēks varbūt bija ieplānojis ar mani kopā doties medībās, vai vismaz uzkāpt  kokā. Bet es tupu būrītī, ko pati esmu iedomājusies, un no visa spēka cenšos būt trusītis… Pavērojot, kā dzīvē bieži gadās, es pie šīs shēmas nevienam, un dzīves biedram jo īpaši, nesaku, ka esmu mazais baltais trusītis. Lai taču paši saprot! Un, ja citi, ar ko tiekos tikai darbā, vai pa laikam svētkos, notic, ka esmu gluži pieņemams trusītis, tad cilvēks, ar kuru esmu kopā ikdienā, priekos un bēdās, veselībā un slimība, noteikti redz manas lūša ķepas zem pūkainā trusīša kažociņa!

Ir jābūt ļoti drosmīgam, lai saņemtos paskatīties realitātes spogulī, lai noskaidrotu, kas tad es esmu. Var nākties sajust vilšanos, trusīša vietā ieraugot lūsi. Īpaši, ja šķiet, ka trusītis jau nu noteikti ir foršāks. Visiem taču patīk trusīši!

Ja attiecības drupina nost no manis iedomāto tēlu un ļauj parādīties manai patiesajai būtībai, vai esmu patiešām zaudētāja? Tā gribējās būt par kādu citu! Likās ka tā ir vieglāk. Un galvenais, likās, ka visiem citiem tas iedomātais tēls patiktu labāk. Varbūt.

Taču, ja esam pietiekami drosmīgi, varam ne tikai pamanītu, kas esam. Varam izpētīt un iepazīt sevi, varam iemīlēt sevi, būt laimīgi un darīt pasauli par labāku vietu, kur būt! Baha ziedu terapija var būt Tavs pavadonis ceļā pie sevis!