Rūpēties ir mūsu dabā. Rūpēties par bērniem, rūpēties par vecākiem, rūpēties par māju, rūpēties par skaistumu… Nez kāpēc izklausās, labi, pareizi, bet ne iedvesmojoši.

Zinu, ka man vispirms jāparūpējas par sevi, lai varētu parūpēties par citiem! Zinu, ka ar tukšu kausiņu, nevienas zupu neieliešu. Tomēr “parūpēties par sevi” man skan svešādi, kā vēl viens pienākums, kuru jau tā pat ir daudz. Jūtos nogurusi, zinu, ka būtu kaut kas jādara, lai pasargātu sevi no izdegšanas. Izdegšana ir biedējoša, to es varu iztēloties. Tā ir kā kūlas dedzinātāju sabojāta pļava pavasarī. Tukša. Protams, ka negribu tāda būt. Tomēr nevaru sevī atrast motivāciju atlocīt piedurknes un sākt “parūpēties par sevi” tik pat enerģiski, kā gatavoju ģimenei vakariņas, vai gludinu baltos kreklus pirms svētkiem.

Kad skaistā marta svētdienā rīts sākas ar žilbinošiem saules stariem, es atrodu enerģiju mazgāt logus, slaucīt putekļus, purināt segas – berzt un mazgāt, lai mana māja būtu skaista. Kaut varētu tik pat enerģiski ņemt un sarūpēties par sevi!

Katru reizi, kad apņēmības pilna par sevi parūpēties, dodos uz lielveikalu, mājās braucu sapirkusies zeķes un apenes bērniem, produktus ģimenei, vēl kādu megalielu veļas pulvera paku, jo bija atlaides un apvienojot “patīkamo” ar lietderīgo, būšu vēl parūpējusies arī par ģimenes budžetu…

Ar to jau rūpes par sevi nebeidzas. Vēl jāparūpējas par glītu ķermeņa formu sporta zālē, jāparūpējas par matiem (lasi: jāpavada svētdienas vakars vieglā amonjaka smaciņā ar plastmasas maisiņu uz galvas, jo sirmie mati neliecina par spēju parūpēties par sevi).

Šo sarakstu varētu turpināt. Taču tas nemaina lietas būtību. Pat vārds “jāatpūšas” ar savu paģērošo izteiksmi prieku nesagādā. Var jau darīt lietas, kas jādara, bez prieka. Var taču uzvārīt zupu bez prieka, receptē ir dārzeņi, garšaugi, bet nekas tur nav rakstīts par prieku. Zupa sanāks. Normāla zupa, silta, vitamīniem un minerāliem bagāta, tikai bez prieka. Taču tieši prieks ir tā svarīgā sastāvdaļa, kas sildīs sirdi Tev pašai un Taviem mīļajiem, kas Tavu zupu ēdīs…

Mācoties Baha ziedu terapijas praktiķa kursu, cita starpā ieguvu kādu ļoti noderīgu prasmi, kā izprast, cik ļoti mans izvēlētais mērķis lemts neveiksmei, vai tomēr ved uz izdošanos. Svarīgs ir formulējums. Lai cik labi nodomi mani vadītu, cenšoties parūpēties par sevi, viss, ko sadzirdu, kas rezonē manā ķermenī, ir rūpes.

Un rūpes nav iedvesmojošas un motivējošas, kad esmu piekususi, vai bēdīga. Rūpes šādā kontekstā ir pēdējais, par ko vēlos domāt!

Gribu atpūtu un prieku! Gribu vieglumu, bet rūpes, tas nav viegli. Nepārprotiet – es atkārtošu – rūpēties ir mūsu dabā. Bet vispirms – dodiet man prieku un vieglumu un tad es ar prieku un vieglumu parūpēšos par citiem!

Starp citu, es šo esmu izmēģinājusi. Skaistā saulainā brīvdienā devos sevi iepriecināt (meklēt, kas man to prieku patiešām sagādā). Izrādījās, ka mani iepriecina pastaiga, un putnu čivināšana. Un mana iemīļotā fotografēšana! Tik daudz prieka darīt to, ko man patīk darīt! Vēl izrādījās, ka man ļoti patīk izvēlēties sev puķes, jo tas ļauj uz brīdi visas puķes sajust kā savējās. (Es izvēlējos hiacintes, jo tās smaržo).

Man neder parūpēties par sevi. Bet man ļoti labi der sevi iepriecināt!

Tā nebūs recepte visiem, Tev varbūt ir savādāk. Tu varbūt centies atrast to veidu, ka pasargāt, parūpēties, iepriecināt. Ja vēlies, būšu Tavs  ceļa biedrs kādu gabaliņu. Ceļā pie sava dzīvesprieka, gandarījuma, piepildījuma. Mēs kopīgi izvēlēsimies ziedus no Baha ziedu terapijas skaistās buķetes un Tu gūsi tieši to atbalstu, kas tieši Tev tieši šobrīd vajadzīgs!