Es drīkstu!

Šis būs stāstiņš par atļauju sev iet pa savu ceļu.

Ilgi neesmu rakstījusi blogā. Jo tā jutos. Es varu sevi disciplinēt, pieturēties pie ieplānotā, rūpīgi sastādītā ierakstu grafika. Ražot regulāri mazus stāstiņus, piesaistītus pie kāda noteikta Baha ziedu terapijas aspekta… Bet – es sajutu, ka tas nav tas, ja tiek darīts tāpēc, ka tā vajag. Ir reizes, kad tā ir vērtība – spēt saņemties un izdarīt. Piemēram, piecelties agrāk un pagatavot savējiem brokastis, kaut gan man tajā dienā nekur nav jāiet. Doties uz vēlēšanām, jo esmu pieaugušais, man ir pienākumi pret manu valsti. Nopirkt apkures briketes, jo citādi ziemā būs auksti, utt.

Bet savu sirdslietu es drīkstu nedarīt, ja tā jūtos. Es drīkstu klusēt, ja to vēlos. Es drīkstu atpūsties, kad saprotu, ka atpūtusies būšu radošāka, foršāka, produktīvāka…

Šīs pārdomas rakstu vakarā pirms savas pēdējās darba dienas vietā, kura uz kādu laiku bija mana ikdiena, mans maizes darbs. Es zināju, ka tad ir uz laiku, ka laiks paies un es došos tālāk. Man tas patika, ja godīgi, patīk arī tagad. Tomēr manī ir tāds pretrunīgu emociju maisījums – ir satraukums, ir tā kā žēl sevis, ir pat aizkaitinājums, dusmas, nepacietība. Gribās, lai tas ir jau beidzies, un reizē gribās, lai tas notiek labāk jaunnedēļ…

Forši ir tas, ka beidzot aizsprosts ir vaļā un atkal gribās rakstīt. Galvā top pat vairāki stāstiņi vienlaicīgi.

Skumīgi ir tas, ka saprotu, cik tomēr neesam gatavi sastapties ar negatīvām emocijām. Mājinieki cenšas mani uzmundrināt, teikt, ka viss notiek uz labu un tā. Līdz pat: “nu ko Tu ņemies?”. Viņi nav mierā ar manām sliktajām sajūtām, un viņus var saprast. Arī draudzene cenšas mierināt, pārslēgt manu uz receptēm un puķēm. Bet es saprotu, cik vērtīgi man šķiet, ka varu šo vakaru pavadīt savā juceklī. Iegrimt savu sajūtu labirintā un ļaut sev just visu, ko šobrīd jūtu.

Es drīkstu būt satraukta, jo nezinu, cik drīz atradīšu citu darbu! Es esmu pieaugušais, man ir pienākumi un atbildība ne tikai par sevi. Es varu būt pārbijusies, jo nezinu, par ko pirkšu bērniem produktus pēc mēneša, pat, ja es zinu, ka viss notiek uz labu! Es drīkstu skumt, ka nekad vairs nesatikšu cilvēkus, kas kādu brīdi bija mani kolēģi, pat, ja pēc dabas esmu ļoti intraverta un labi jūtos pati savā sabiedrībā! Es varu dusmoties, ka darbs beidzās tagad, nevis 3 mēnešus vēlāk, kā biju plānojusi!

Te nu mēs nonākam arī līdz Baha ziediem. Es ļoti labi zinu to atšķirību, to Pirms un Pēc. Jo tā patiešām nav bijis vienmēr. Es esmu iemācījusies ieņemt novērotāja lomu, kad uzbango emocijas. Un es to esmu iemācījusies, strādājot ar sevi, mācoties Baha ziedu terapiju, rakstot pašpieredzes dienasgrāmatas. Nevis šovakar visi mani speciāli kaitina ar saviem glupajiem padomiem, nevis “neviens mani nesaprot”, vai “a man viss kārtībā”.

Es drīkstu just visas pretrunīgās emocijas, kas mani šovakar pārņēmušas. Es drīkstu nepiedalīties ģimenes vakarēšanā, nespēlēt galda spēles, neskatīties filmu, es drīkstu pabūt viena šovakar. Paskumt. Sakārtot domas. Sagatavoties jaunam ceļa posmam. Jo, es drīkstu piedzīvot pati savu dzīvi!

 

Atgriesties pie rakstiem